Pastāsti par sevi – no kuras Latvijas puses tu esi un kā tu nonāci RTU LSZC?
Nāku no Skrundas puses. Mācījos Liepājas Valsts tehnikumā par grāmatvedi, un pēc tehnikuma pabeigšanas, izpētot darba sludinājumus, pamanīju, ka, lai strādātu par grāmatvedi, vajag 1.līmeņa vai bakalaura grādu ekonomikā vai grāmatvedībā, līdz ar to sapratu, ka jāturpina studēt tālāk, un lūk – te nu es esmu!
Kurā studiju programmā tu studē un kāpēc tieši šāda izvēle?
Studēju bakalaura studiju programmā “Uzņēmējdarbība un vadīšana”. Lai arī man pašai sirdij tuvāka ir grāmatvedība, tomēr mani arī ieinteresēja, kā darbojas uzņēmums un uz kā ir balstīta tā darbība un procesi, un, tā kā šobrīd strādāju amatā, kur man ir šīs lietas jāizprot, tad noteikti varu teikt, ka bez augstskolā iegūtajām zināšanām būtu grūti efektīvi darboties un pilnvērtīgi saprast uzņēmuma darbības pamatprincipus.
Kādi ir tavi hobiji, vaļasprieki?
Man ļoti patīk gatavot kafiju, kas paralēli kādu laiku ir bijis mans darbs, lasu grāmatas un klausos mūziku. Reizēm, brīvajā laikā, mēdzu uzspēlēt videospēles. Manuprāt, relaksējošas un mierīgas nodarbes pēc saspringtas dienas.
Kādus mērķus Tu esi izvirzījusi šajā gadā?
Teikšu godīgi – konkrētus mērķus sev neesmu izvirzījusi šajā gadā.

Attālināto mācību procesu Tu uzskati par priekšrocību vai trūkumu? Kāpēc?
Atkarīgs, kā uz to paskatās. Ja es studētu 1. vai 2.kursā, kad es vēl tikai sāku apgūt nepieciešamos studiju kursus, man noteikti būtu grūtāk, jo vairāk būtu nepieciešamība pēc klātienes nodarbībām, bet, tā kā es esmu jau tuvu studiju beigām (4.kursā), tad es no vienas puses to uzskatu par priekšrocību, jo pēc darba nav vairs nepieciešams steigā doties uz augstskolu, lai atrastos klātienes lekcijās. Ir iespēja mierīgi atbraukt mājās, atvērt datoru, pieslēgties tiešsaistei un esmu jau lekcijā. Vienīgais trūkums – pietrūkst savstarpējā kontakta, jo tiešsaistē bieži vien ir klusums, kad runā tikai pasniedzējs, bet klātienē, manuprāt, iesaiste būtu daudz lielāka.
Kā tev šķiet – vai Tevī valda uzņēmēja gars?
Es visu laiku dzīvoju ar pārliecību, ka jūtos komfortabli, ja esmu kāda pakļautībā, ka man nav jābūt uzņēmuma vadītājai, jo man patīk, ka man tiek sniegtas precīzas norādes par to, kas ir jāpaveic. Tomēr, laika gaitā, arī gūstot darba un prakses pieredzi, manī ir izveidojies uzskats, ka ar laiku es pati varētu sākt dot norādes par to, kā darīt lietas labāk un efektīvāk, tāpēc varētu teikt, ka, lai arī es atsevišķi nedibinātu uzņēmumu, tomēr būtu gatava arī izaicinājumam strādāt par uzņēmuma vadītāju, ar ko, manuprāt, es varētu lieliski tikt galā, izmantojot laika gaitā iegūtās zināšanas.
Vai saistīsi savu dzīvi un karjeru ar uzņēmējdarbību?
Varētu teikt, ka es jau to saistu ar uzņēmējdarbību, līdz kam nonācu pakāpeniski. Studējot 1.kursā, sāku strādāt par viesmīli, un mana ideja bija tāda – kamēr studēju, vēl nestrādāšu profesijā, kas saistīta ar manu studiju virzienu, jo strādāt par viesmīli kamēr studē, man šķita, ka ir vieglāk. Tā nu sanāca, ka sāku strādāt itāļu kafejnīcā Juliet, arī tur strādāju par viesmīli, un kādu laiku pastrādājot, vienojos ar darba devēju par praksi, kas bija nepieciešama augstskolā. Praksē noderēja augstskolā iegūtās zināšanas, jo bija daudz lielāka izpratne un zināšanas par, piemēram, uzņēmuma dokumentiem un veidlapām. Darba devējs manu iesaisti, zināšanas un atdevi pamanīja, es sevi pierādīju un man tika piedāvāts kļūt par menedžeri, sākumā nebiju pārliecināta, vai šis ir pareizais lēmums, tomēr nolēmu, ka ir jāpamēģina, jo jau iepriekš biju noraidījusi iespējas, kas, manuprāt, nav bijušas man pa spēkam. Šobrīd saprotu, ka tā bija lieliska izvēle, jo ikdienā sanāk pielietot mārketinga un uzņēmējdarbības zināšanas, kas apliecina to, ka studēt noteikti ir nepieciešams un šīs zināšanas var sniegt jaunas iespējas.
Ko tu novēlētu ikvienam no mums?
Nelaist garām iespējas, arī tādas, kuras šķiet, ka nekur nenovedīs, jo dzīvē mēdz gadīties visādi, un šīs iespējas var sniegt pat labākus rezultātus kā cerēts.
Noteikti iet uz priekšu, virzīties uz saviem mērķiem un nepadoties!