Pastāstiet nedaudz par sevi – no kurienes Jūs esat? Kā Jūs sevi raksturotu?

Esmu 100% liepājnieks, dzimis un audzis Liepājā. Man patīk sev uzdot jautājumus un arī meklēt atbildes uz tiem – esmu ziņkārīgs. Esmu pilnīgi noteikti uz mērķi orientēts cilvēks – ja kaut kas ir nolemts, tad tas arī ir jādara.

Vai savulaik bija viegli izdarīt izvēli, ko studēt?

Man bija viegli – tēvs un brāļi ir tehniski domājoši, un es pilnīgi noteikti zināju, ka gribu būt inženieris. Man pamatskolā patika rasēt, un, tā kā viens no brāļiem mācījās Liepājas Valsts tehnikumā, tad viņam bija liela rasēšanas grāmata, kuru es pats ar lielu interesi izpētīju, izlasīju un arī pats savā nodabā rasēju. Ja kaut ko nesapratu, varēju pavaicāt padomu brālim vai tētim, un tā rasēšanu es biju jau apguvis pirms tehnikuma.

Sākumā iestājos Liepājas Valsts tehnikumā, attiecīgi to arī pabeidzu kā rūpniecisko iekārtu tehniķis – mehāniķis, un tad bija jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk. Tas bija 90-to gadu sākums, bija diezgan traks laiks, un inženieri īsti nevienam nebija nepieciešami. Nolēmu, ka jāmācās ekonomika un transporta loģistika.

Kādēļ Jūs izvēlējāties studēt tieši Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas studiju un zinātnes centrā?

Pirmkārt, tāpēc, ka esmu liepājnieks, otrkārt, pēc tehnikuma pabeigšanas es ar draugu izveidoju uzņēmumu – tas bija bistro, kurā cepām frī kartupeļus un girosu. Tas bija viens no pirmajiem šāda tipa uzņēmumiem Liepājā. Aptuveni 4 gadus šādi arī darbojāmies, tomēr paralēli tam visam sapratu, ka ir jāmācās tālāk. Abi iestājāmies un sākām studēt RTU LSZC, tomēr Liepājā mācības beidzās un bija jāpārceļas uz Rīgu, bet šajā brīdī arī sākās problēmas, jo nevarējām apvienot darbu ar studijām. Izvēlējāmies paņemt akadēmisko atvaļinājumu, un tad pēc kāda laika, laimīgas sagadīšanās pēc, Liepājā atvērās tieši uzņēmējdarbības loģistikas un transporta ekonomikas studiju programma. Tā nu es ar savu draugu iestājāmies un arī abi pabeidzām RTU LSZC. Pēc lēmuma pieņemšanas par uzņēmuma slēgšanu, kādu brīdi paralēli mācībām tirgoju auto detaļas, tad tiku darbā bankā, kur kļuvu par aizdevumu daļas vadītāju. Pēc četriem gadiem pieņēmu jaunu izaicinājumu un tiku darbā pašvaldībā par Nekustamā īpašuma pārvaldes vadītāju. Dažus gadus vēlāk nonācu izpilddirektora vietnieka amatā.

Kādi ir Jūsu ikdienas izaicinājumi? Ko Jums jāprot darīt, lai tos risinātu?

Manā pārziņā ir viss, kas saistīts ar pašvaldības nekustamajiem īpašumiem, atkritumu jomu, siltumapgādi, sabiedrisko transportu, lidostu, dzimtsarakstu nodaļu, arī IT jomu. Man ir jāmeklē attīstības iespējas un arī jānodrošina, ka viss darbojas nevainojami. Sākumā daudz laiku paņēma vēsturisku kļūdu labošana – galu galā māju nevar uzbūvēt bez pamata. Jāpieņem lēmumi, kādos projektos iesaistīties, pārliecināt vadību par to, ka tas ir tā vērts. Tas ir interesanti. Daudz laika paņem likumprojektu, MK noteikumu un valsts plānoto stratēģiju analīze, komentāru un iebildumu rakstīšana, kas ir mazāk interesanti.

Kas no tā, ko mācījāties universitātē, Jums darbā noder visvairāk?

Jebkuram inženierim noder loģiskā domāšana, stratēģiskā domāšana, manā gadījumā ekonomisko un tehnisko jautājumu izpratne, spēja ātri atrast informāciju, kas palīdz pieņemt pareizos lēmumus.

Visam pa vidu pēc RTU pabeigšanas Jelgavā, 6 mēnešu apmācību rezultātā izmācījos par energoauditoru. Šeit varētu teikt, ka pat dzīve piespieda veikt šādu lēmumu, jo pēdējos 20 gadus nodarbojos arī ar energoefektivitātes jautājumiem.

Vai Jūsu darbs ir radošs? Kas jādara, lai neieslīgtu rutīnā?

Mans darbs pilnīgi noteikti ir radošs, jo divu vienādu darba dienu nav. Man ir jāuzrauga iepriekšminētās jomas, kuras nepārtraukti mainās un katra diena ir jaunu izaicinājumu un notikumu pilna. Tieši šo apstākļu dēļ nav iespējams ieslīgt rutīnā, tomēr, ja man pašam rodas vēlme pēc vēl kaut kā jauna un nebijuša, tad es to atrodu. Kā piemēru varu minēt to, ka Liepājas pašvaldība Latvijā pirmā sertificēja energopārvaldības sistēmu, kad Latvijas likumdošanā tas vēl nebija noteikts kā obligāts pasākums. Šāda veida izaicinājumi ik pa laikam ienāk prātā un tas ir vienkārši jādara!

Kāds bija Jūsu mīļākais studiju kurss, mācoties RTU LSZC?

Nevaru nosaukt vienu konkrētu mīļāko studiju kursu, jo esmu cilvēks, kam patīk gan visi eksaktie priekšmeti, gan humanitārie priekšmeti. Es nedodu īpašu priekšroku kādam vienam kursam, tomēr pamats noteikti ir matemātika un fizika, kas attīsta inženierisku domāšanu.

Vai situācija valstī, kad liela daļa no mums darbojas attālināti, jums ir sniegusi kādas priekšrocības?

Manuprāt, priekšrocība šim laikam ir tā, ka stipri ātrāk attīstās IT tehnoloģijas, par kuru eksistenci cilvēki iepriekš zināja, bet nevarēja pieņemt un saprast, tai skaitā arī dažādu līmeņu vadītāji. Tomēr dzīve šī gada laikā ir mūs piespiedusi saprast, ka bez šīm tehnoloģijām mēs nevaram iztikt un šīs iemaņas ir jāattīsta, jāstiprina un jāpilnveido sevī katram pašam.

Tomēr jāatzīst, ka šajā laikā, kad visi darbojamies attālināti, pietrūkst sociālo kontaktu, jo bieži vien tieši dažādu pasākumu starpbrīžos var iepazīties ar jauniem cilvēkiem, veidot diskusijas un nereti tieši tādā veidā rodas ļoti vērtīgas idejas, kuras “Zoom’ā nomakšķerēt” diemžēl nevar.

Kāds ir Jūsu dzīves moto?

Vienu konkrētu dzīves moto sev neesmu definējis, bet vados pēc motīva “lai ko tu darītu, ir jāizdara labi”. Iespējams, ka tieši slinkums ir lielākais virzītājspēks, jo neviens taču savu darbu negrib darīt divas reizes. Labāk visu izdarīt labi ar pirmo reizi.

Ko Jūs vēlaties novēlēt sev un citiem šajā sarežģītajā laikā?

Es pirms kāda laika kādā žurnālā lasīju interviju ar latviešu zinātnieku, kurš apgalvoja, ka “inženieris var kļūt par jebko, bet jebkurš nevar kļūt par inženieri”. Mani šī frāze aizķēra, jo tieši tā arī ir – inženieris var mācīties un labi apgūt jebkuru citu jomu jau ar savu esošo pieredzi, bet otrādi tiešām varētu būt grūti. Tāpēc es aicinu mācīties un interesēties par eksaktajām zinātnēm, jo tieši tādā veidā kopā mēs pasauli varam padarīt labāku. Šeit jāpiemin arī tas, ka, protams, izglītoties vajag labākajās iestādēs, bet pēc studiju pabeigšanas vajag atgriezties dzimtajā pilsētā un kopīgiem spēkiem to darīt labāku.

Jāmācās ir visu mūžu, jo mūsdienās ir tik daudz iespēju. Galvenais ir pieņemt lēmumus, atrast jomu, kas patiešām interesē un tad vien atliek “lekt iekšā” izaicinājumā!

Darīt un kļūdīties noteikti ir labāk, nekā nedarīt. Es visus lielos izaicinājumus uztveru kā skolu, jo zinu, ka atrisinot tos problēmjautājumus, būšu kļuvis stiprāks un gudrāks.

Aicinu visus sapņot, domāt, būt gudrākiem, stiprākiem, ambiciozākiem un kopīgiem spēkiem attīstīt mūsu pilsētu un valsti!