Pastāstiet nedaudz par sevi – no kurienes Jūs esat? Kā Jūs sevi raksturotu ?

Mana dzimtā vieta ir Dunalka, kurā arī pabeidzu savu pirmo mācību iestādi, Dunalkas astoņgadīgo skolu, bet jau vairākus gadus dzīvoju Liepājā. Runājot par skolas gaitām, pēc tam mācījos Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā, attiecīgi lauksaimniecības virzienā, jo mana ģimene – tēvs, māte un arī viena no māsām tobrīd nodarbojās ar lauksaimniecību, kas arī attiecīgi bija iemesls šādai izvēlei.

Iesāku studēt lauksaimniecību arī augstskolā, bet to man, diemžēl, neizdevās pabeigt. Šajā periodā arī sapratu – lauksaimniecība nav tas, kas mani visvairāk dzīvē interesē. Dzīves līkloči mani ir aizveduši arī uz Rīgu, arī Krievijā kādu laiku esmu pavadījis, pēc tam atgriezies Latvijā, attiecīgi Liepājā, kur arī dzīvoju un strādāju nu jau vairāk kā 15 gadus.

Esmu ļoti neatlaidīgs, arī spītīgs, un tas palīdz tiekties uz mērķiem. Ja mērķis nav sasniegts – uzskatu to par izgāšanos, tāpēc atlaides nedodu ne citiem, ne arī pats sev. No globālā viedokļa, mērķu sasniegšanai, tas noteikti ir apsveicami, bet ikdienā, saziņā ar citiem, tas noteikti nav emocionāli viegli. Lai arī kā – nekas nav labāks par sasniegtu mērķi. Man prātā ir sakrājušies vairāki sakāmvārdi, ko teikuši daudz gudri un pasaulē veiksmīgi cilvēki, un viens no tiem: “Izvirziet augstus mērķus, tādus, kurus nemaz nevar sasniegt”, attiecīgi, lai šie nesasniedzamie mērķi būtu kā stimuls dzīvot un tiekties uz tiem. Uz ideālu var tiekties, bet ne sasniegt! Un tiekšanās procesu noteikti nevajag apstādināt.

Vai savulaik bija viegli izdarīt izvēli, ko studēt?

Līdz vidusskolas posmam izglītību ieguvu, manuprāt, ļoti ātri, nemanāmi un kvalitatīvi. Tomēr, ar augstāko izglītību gan man tik raiti neveicās, un daudz kas notika epizodiski – esmu paspējis pastudēt divās, šobrīd jau trešajā augstskolā, bet izdevies absolvēt man ir tieši šo (RTU LSZC) un 1.līmeņa augstāko izglītību personāla vadīšanā ieguvu šī gadsimta sākumā, un pēc visiem šiem gadiem pienāca periods, kad likās – vajag iegūt bakalaura grādu. Šobrīd studēju vakaros, reizēm brīvdienās, jo kā jau strādājošam, šī ir vienīgā iespēja, kā studēt. Ja jāatbild godīgi, vai izdodas ar visu tikt raiti galā – noteikti nē, jo ir diezgan grūti visu paspēt. Tomēr, šādu izvēli esmu veicis divu faktoru dēļ – iespēja studēt vakaros un studiju virziens – uzņēmējdarbība un vadīšana.

Kādēļ Jūs izvēlējāties studēt tieši Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas studiju un zinātnes centrā?

Patīk Liepāja – ar lielāko prieku šeit gan dzīvoju, gan strādāju. Kad pieņēmu lēmumu turpināt studijas pēc 1.līmeņa augstākās izglītības iegūšanas, apstākļi vēl nebija tādi, kā šobrīd – atradāmies klātienē, tāpēc tagad uzskatu, ka studēt ir pat vēl izaicinošāk. Kopumā izvēle tāda, jo Liepājas studiju un zinātnes centrs atrodas tepat, Liepājā, iespēja studēt vakaros un 1.līmeņa augstākā izglītība iegūta arī tepat, kas stiprināja pārliecību studēt tieši šeit, un lielu lomu spēlēja faktors, ka studiju virziens, kuru vēlos apgūt, tiek piedāvāts tieši RTU LSZC, jo studēt Rīgā man būtu pārāk apgrūtinoši. Ar savu izvēli esmu apmierināts, un milzīgu paldies varu teikt savām kursabiedrenēm, bez kuru palīdzības es nebūtu ticis tik tālu, kā šobrīd.

Vai jau sen zinājāt, ka saistīsiet savu dzīvi ar uzņēmējdarbību?

Daudziem bērniem jau bērnībā tiek skaidri pateikts, par ko viņiem būtu jākļūst. Daļa uz vecāku izvirzīto mērķi virzas nekavējoties, bet man ir sanācis tā, ka esmu apgājis tādu kā “loku” un nonācis tajā punktā, kas man patīk, kas arī ir saistīts ar uzņēmējdarbību. Uzņēmējdarbība, manuprāt, ir dzīvesveids, un tāpēc arī mana dzīve ir ar to saistīta. Bet tā noteikti nebija mana apzinātā izvēle, jo dzīvē bieži vien mēs saprotam, ko vēlamies tikai tad, kad esam tajā visā jau iekšā. Pamēģinot dažādas lietas dzīvē, tu pa īstam sāc saprast, kas ir tava īstā sirdslieta.

 Jūsuprāt, kādām īpašībām ir jāpiemīt izcilam uzņēmējam?

Domāju, ka katrs sev šo terminu “izcils uzņēmējs” definē citādi. Uzskatu, ka šīs īpašības visspilgtāk un labāk var saskatīt tuvumā esošajos cilvēkos, ko sabiedrība mēdz dēvēt par “uzņēmējdarbības guru”. Man dzīvē ir paveicies ar to, ka ar daudziem šādiem cilvēkiem, kas ir  izvirzījušies ļoti tālu uzņēmējdarbības sfērā, esmu personīgi pazīstams. Kā vienu no šādiem cilvēkiem varu minēt Uldi Pīlēnu, kuru varu uzskatīt par savu dzīves skolotāju, no kura esmu daudz mācījies.

Izcilam uzņēmējam pilnīgi noteikti ir jāprot skaidri definēt un uzstādīt sev mērķi un jātiecas uz to. Tai jākļūst par nepārtrauktu tiekšanos pēc kaut kā jauna, pēc kaut kā uzlabojama, ar sapratni, kā šos mērķus padarīt reālus un sasniegt tos.

Vēl viena būtiska īpašība, kas daudziem cilvēkiem pietrūkst, ir kļūdu atzīšana. Ir pilnīgi skaidrs, ka nekad neizdosies viss, ko tu esi iedomājies, bet tu nedrīksti personificēt šīs kļūdas, jo tev nepārtraukti caur mācīšanos no kļūdām ir jāiet uz priekšu, nekad neapstājoties.

Izcilam uzņēmējam ir jāpiemīt spējai domāt vairākus soļus uz priekšu un prognozēt nākotnē veicamās darbības. Tā kā ekonomisko procesu prognozētāji spēj paredzēt tikai v

ienu no desmit krīzēm, tad 90 % gadījumu uzņēmējam ir jāspēj pašam paredzēt nākotnes situācijas.

Vai situācija valstī, kad liela daļa no mums darbojas attālināti, Jums ir sniegusi priekšrocības uzņēmējdarbībā?

Katrā lietā, kas notiek, ir gan savi plusi, gan savi mīnusi. Par attālinātā darba lielāko priekšrocību, protams, varu minēt to, ka mēs šobrīd varam strādāt katrs no savas pasaules vietas. Tādējādi ļoti ātri un reālajā dzīvē nemaz nesatiekoties, mēs varam atrisināt visus jautājumus. Tomēr attālinātā komunikācija ļoti bieži rada dažādus pārpratumus un ne līdz galam saprastus jautājumus. Cilvēks pēc būtības ir sociāla būtne un mums vajag fizisku tikšanos. Un tā ir lieta, kas mums visiem šobrīd pietrūkst visvairāk.

Varu teikt, ka sporta nozarē ir diezgan dziļa krīze, jo mums vienkārši aizliedz strādāt un neviens jau nepasaka, ko un kā mums darīt. Protams, ir daudz preču un pakalpojumu, ko var pārdot arī attālināti, bet ūdeni un 25 metru garo peldēšanas celiņu klientiem attālināti nevaru nosūtīt. Es to labprāt darītu, ja tas būtu tehniski iespējams, bet nav. Nav vērts sēdēt un raudāt, jo gluži vienkārši – pietrūks salvetes. Nav vērts slaucīt asaras, jo tādejādi mēs salvešu ražotājiem tikai palielināsim apgrozījumu.

Jebkāda veida krīzes ir mācībstundas, no kurām tev ir jāiziet labākam un stiprākam.

Kāds ir Jūsu dzīves moto?

Nevaru sev definēt tikai vienu dzīves moto, bet tas pilnīgi noteikti ir saistīts ar laimi. Priekš manis laime ir daudzu mazu ikdienas pozitīvo faktoru kopsumma. Visām lietām dzīvē ir jābūt sabalansētām. Nepārtraukti meklēt zelta vidusceļu.

Ko Jūs vēlaties novēlēt sev un citiem šajā sarežģītajā laikā?

Nepazaudēt cilvēcību un dzīves pamatvērtības! To šajā laikā ir pat ļoti viegli izdarīt…